Iespējamie ar operāciju saistītie sarežģījumi

Katru reizi, kad tiek plānota operācija, pirms tās ārsta pienākums ir informēt pacientu par plānotās operācijas gaitu un iespējamām operācijas komplikācijām.

Tā kā gan ārsts, gan pacients rēķinās un plāno tikai ar labu operācijas iznākumu, šī saruna, protams, nav patīkama abām pusēm, taču tā ir obligāta mūsdienīgas operācijas sagatavošanās sastāvdaļa.

Sarunas mērķis ir detalizēti izskaidrot pacientam to, kas tieši operācijas laikā tiks darīts, lai pacients varētu labāk saprast ko tieši sagaidīt pēc operācijas. Sarunas mērķis arīdzan ir  informēt pacientu par iespējamiem sarežģījumiem – gan operācijas laikā, gan pēc operācijas. Šīs sarunas laikā ārsts var atbildēt uz papildus jautājumiem, ja tādi pacientam rodas, kā arī informēt par plānoto rīcību, ja attīstās kāds no sarežģījumiem.

Kopumā operācijas ir uzskatāmas par drošām – risks, ka operācijas laikā vai pēc operācijas radīsies kāds sarežģījums ir samērā neliels, taču viņš vienmēr eksistē. Operāciju var salīdzināt ar iziešanu uz ielas – kopumā tas ir droši, tomēr neviens nav pilnībā pasargāts no negadījumiem.

Lielākā vairumā gadījumu, operācijas tiek plānotas tādās situācijās, kad operācijas risks ir zemāks nekā risks veselībai operāciju neveicot, proti, operācija ir drošākā no visām alternatīvām.

Jāsaka, ka operācija ir komplicēts process, kurā ne viss ir ārstu kontrolē.

Protams, gatavojoties operācijai un operācijas laikā, no ārstu puses tiek darīts viss iespējamais, lai pēc iespējas mazinātu iespēju rasties kādiem sarežģījumiem. Daļa no sarežģījumiem var rasties ārstu rīcības rezultātā, bet daļa var notikt, un arī notiek dažādu citu, ar ārstiem nesaistītu iemeslu dēļ. Visbiežāk tie saistīti ar pacienta organisma īpatnībām. Ar to arī ir izskaidrojams tas, ka sarežģījumi notiek arī pasaules labākajās slimnīcās un slaveniem ārstiem.

Zemāk uzskaitītas un sīkāk paskaidrotas iespējamās komplikācijas veicot standarta mugurkaula operācijas.Dažām specifiskām operācijām var būt vēl papildus riski, par ko ārsts jūs informēs sarunas laikā pirms operācijas.

Kombinētais kopējais risks (varbūtība, ka notiks kaut kas no zemāk minētā) standarta mugurkaula operācijām ir 2-4% robežās.

1. Infekcija – lai arī operācija tiek izdarīta sterilos apstākļos ar steriliem instrumentiem, pastāv neliela iespēja, ka operācijas laikā vai pēc operācijas brūcē iekļūst baktērijas, kas var izraisīt infekciju. Lai mazinātu šo risku, uzsākot operāciju pacientam vienmēr ievada profilaktisku antibiotiku devu (zāles, kas nogalina baktērijas). Infekcijas risks ir īpaši palielināts pacientiem ar cukura diabētu, samazinātu imunitāti (imūnsupresētiem pacientiem), gados vecākiem pacientiem. Infekcija parasti sāk izpausties 4-6 dienā pēc operācijas, bet var izpausties arī vēlāk. Biežākās infekcijas izpausmes ir paaugstināta temperatūra, apsārtums brūces apvidū, brūces slikta dzīšana, sāpju pieaugums brūces apvidū, izdalījumi no brūces, brūces dzīšanas problēmas.
2. Saasiņojums operācijas apvidū – pabeidzot operāciju, pirms brūces slēgšanas, ķirurgi vienmēr aptur jebkādu, kaut vissīkāko asiņošanu, tomēr pastāv neliels risks, ka pēc brūces slēgšanas tomēr izveidojas saasiņojums brūces apvidū. Ja asinsizplūdums ir liels un rada simptomus, dažkārt nepieciešama atkārtota operācija saasiņojuma izskalošanai no brūces.
3. Cietā smadzeņu apvalka ievainojums un likvoreja – mugurkaula kanālā esošās muguras smadzenes un/vai nervi ir ietverti tā speciālā apvalkā – cietajā smadzeņu apvalkā (latīn. dura mater). Apvalka iekšpusē bez nerviem un muguras smadzenēm ir arī cerebro-spinālais šķidrums (likvors). Ja operācijas laikā notiek mehānisks cietā smadzeņu apvalka ievainojums, tajā esošais šķidrums – likvors var sūkties cauri brūcei un apgrūtināt tās dzīšanu, kā arī būt par iemeslu infekcijas iekļūšanai brūcē un apvalka iekšpusē (meningīts). Šī sarežģījuma profilaksei operācijas laikā tiek lietota saudzīga mikroķirurģiska tehnika. Gadījumos, kad apvalka ievainojums tomēr izveidojas – to slēdz aizšujot vai aizlīmējot ar speciālu materiālu uzreiz operācijas laikā, līdz ar to šīs sarežģījums reti rada problēmas.
4. Nerva/muguras smadzeņu mehānisks ievainojums operācijas laikā. Nerva vai muguras smadzeņu ievainojums var izraisīt nejūtību un/vai nekustīgumu attiecīgā nerva zonā. Šāds komplikācija ir ārkārtīgi reta. Lai izvairītos no šāda sarežģījuma, operācijas tiek veiktas redzes kontrolē, mikroskopa palielinājumā ar saudzīgu mikroķirurģisku tehniku.
5. Operācijas neefektivitāte attiecībā uz simptomu uzlabošanu – katrai operācijai ir savs zinātniski pierādīts efektivitātes līmenis. Ja ir pareizi uzstādīta diagnoze un pareizi noteiktas indikācijas operācijai, lielākās daļas operāciju veiksmīga iznākuma varbūtība ir ļoti augsta – ap 95%. Tomēr, ļoti nelielam skaitam pacientu (līdz 5%) uzlabojums var būt nepilnīgs, vai arī operācija vispār nesniedz simptomu uzlabojumu. Iemesli tam var būt sekojoši: A. Pacientam ir vairākas problēmas mugurkaulā, kas izpaužas līdzīgi. Veicot operāciju tiek atrisināta viena no vairākām mugurkaula problēmām, tomēr tā neatrisina citas. Tāpēc operācijas efekts var būt nepilnīgs vai vispār bez efekta neskatoties uz to, ka operācija ir veikta tehniski precīzi. Neiroķirurgs pirms operācijas vienmēr informē pacientu par to, kāds tieši efekts ir sagaidāms no operācijas. B. Pacientam ir kāda cita saslimšana, kas imitē mugurkaula problēmu (piemēram, pārciests insults), bet tā nav zināma operācijas izdarīšanas brīdī, līdz ar to veiktā operācija nesniedz uzlabojumu. Izvairīties no šādas problēmas ļauj detalizēta un precīza sūdzību un simptomu diagnostika, pārliecināšanās, ka simptomi atbilst mugurkaula attēldiagnostikas rezultātiem. C. Pacientam saslimšanas rezultātā ir radies neatgriezenisks nervu sistēmas bojājums. Līdz ar to, neskatoties uz tehniski precīzi veiktu operāciju, pacientam nav vērojams simptomu uzlabojums. Šāda situācija ir normāla prakse, piemēram, veicot operācijas mugurkaula kakla daļas sašaurinājumam (stenoze) ar muguras smadzeņu bojājumu. Operācijas mērķis ir novērst turpmāku muguras smadzeņu bojājumu, proti, lai cilvēkam nepaliek vēl sliktāk. Nereti gan novēro arī uzlabošanos, tomēr tas uzskatāms par papildus ieguvumu, nevis operācijas primāro mērķi.
6. Recidīvs – visbiežāk runa ir par diska trūces recidīvu, diska trūču operāciju gadījumos. Operējot starpskriemeļu diska trūci, neiroķirurgs nekad neizņem visu disku, jo tam ir ļoti svarīga funkcija mugurkaulā, tas ir amortizators starp kaula skriemeļiem, kas slāpē vertikālos triecienus. Operācijas laikā tiek izņemta tikai tā diska daļa, kas nospiež nervu un rada simptomus. Tādēļ, ka disks nekad netiek pilnībā izņemts, pēc diska trūces operācijas ir iespējams diska trūces recidīvs, jeb atkārtota diska trūces rašānās. Atsevišķos gadījumos, ja diska trūces recidīvs atkārtoti nospiež nervu un rada sūdzības – var būt nepieciešama revīzijas operācija. Arī citām operācijām – piemēram, mugurkaula audzēja operācijas kontekstā, dažkārt ir iespējams audzēja recidīvs (audzēja ataugšana), kas rada nepieciešamību pēc revīzijas operācijas. Ļoti retos gadījumos var izveidoties arī mugurkaula kanāla stenozes (sašaurinājuma) recidīvi, kas prasa atkārtotu operāciju.
7. Nepieciešamība pēc revīzijas operācijas – var rasties punktā Nr. 6 atrunātajos gadījumos, kā arī retāk, saasiņojuma un infekcijas gadījumos.
8. Nepieciešamība pēc mugurkaula fiksācijas operācijas. Normālā situācijā mugurkaula skriemeļi viens attiecībā pret otru ir relatīvi nekustīgi – to sauc par “mugurkaula stabilitāti”. Šo nekustīgumu nodrošina starp skriemeļiem esošās starpskriemeļu locītavas un saites. Veicot jebkuru mugurkaula operāciju, notiek iejaukšanās struktūrās, kas nodrošina mugurkaula stabilitāti. Ļoti retos gadījumos, kā sekas operācijai var attīstīties tā saucamā “mugurkaula nestabilitāte” – palielināts kustīgums starp diviem blakus esošiem skriemeļiem. Ja nestabilitāte pacientam rada problēmas (visbiežāk muguras sāpes) var būt nepieciešama “stabilizējoša”, mugurkaula fiksācijas operācija. Lai izvairītos no šāda sarežģījuma, neiroķirurgi operējot mugurkaulu lieto tikai tādas operācijas metodes, kas ir pierādītas kā drošas un nerada nestabilitāti. Tomēr, retos gadījumos, visbiežāk, kad pacientam ir iedzimta nosliece uz nestabilitātes veidošanos, šāda komplikācija var rasties. Jāpiemin, ka mugurkaula nestabilitāte pati par sevi var rasties dažādu mugurkaula slimību gadījumos.
9. Maģistrālo asinsvadu bojājums – Tā kā mugurkaula priekšpusē atrodas maģistrālie asinsvadi (vēdera aorta un dobā vēna), ārkārtēji retos gadījumos, operācijas laikā ir iespējams šo asinsvadu mehānisks bojājums, kas var novest pie spēcīgas asiņošanas. Šis sarežģījums ir potenciāli dzīvību apdraudošs. Šī sarežģījuma profilaksei neiroķirurgi nekad apzināti neveic mehāniskas darbības mugurkaula priekšpusē, izņemot retas, specifiskas operācijas, kad ir nepieciešama tuvošanās mugurkaulam no priekšpuses, taču tādos gadījumos tiek piesaistīti asinsvadu ķirurgi, lai nodrošinātu šādas pieejas drošību.
10. “Failed back surgery” sindroms (FBSS), latviskojot – neveiksmīgas mugurkaula operācijas sindroms. Šis latviešu terminoloģijā netulkotais jēdziens pēc būtības ir maldinošs, jo nenozīmē kādu konkrētu slimību vai sindromu, bet gan ar to apzīmē diezgan plašu pacientu grupu, kuriem pēc jebkādas mugurkaula operācijas, kuras sākotnējais mērķis bija izārstēt muguras sāpes, vai sāpes kājās, attīstās jaunas sāpes vai turpinās iepriekšējās (pirmsoperācijas) sāpes. Tā kā FBSS grupā ietilpst ļoti dažādi pacienti un gadījumi, attiecīgi arī iemesli kāpēc attīstās sindroms ir dažādi. Kopumā iemeslus FBSS var iedalīt 3 grupās:
    1. tie ir pacienti, kam jau sākotnēji operācija nebija vajadzīga (bija noteiktas nepareizas indikācijas operācijai) vai arī operācija jau sākotnēji bija kā “izmisuma solis”, bez lielām iespējām uz labu iznākumu.
    2. operācija bija nepieciešama, taču tās tehniskais izpildījums ir bijis nepilnīgs vai tika izvēlēts nepareizs tehnisks risinājums.
    3. gan operācija bija nepieciešama, gan tehniskais izpildījums un risinājums bija pareizi, taču sāpes rodas no mugurkaula nervu neatgriezeniska bojājuma, kas radās dēļ saslimšanas, vēl pirms operācijas (tā saucamās neiropātiskās sāpēs, jeb sāpes kuru iemesls ir pašu nervu bojājums).

    Lai pēc iespējas mazinātu FBSS attīstības risku, neiroķirurgi plānojot operācijas ievēro sekojošus principus:

    • operācijas tiek veiktas tādos gadījumos, kur varbūtība uz operācijas labu iznākumu ir augsta vai ļoti augsta.
    • tiek pievērsta īpaša uzmanība operācijas tehniskajam izpildījumam un izvēlētajai ķirurģiskai metodei – operācijai ir pilnībā jāsasniedz mērķis (slimības cēloņa likvidācija) pielietojot pareizu, pēc iespējas mazāku un drošāku iejaukšanos.
    • Sarežģītos gadījumos, kur jau sākotnēji plānotais operācijas mērķis ir pacienta stāvokli uzlabot, bet ne pilnībā izārstēt, ir svarīgi pārrunāt ar pacientu sagaidāmo operācijas rezultātu (situācijas uzlabošanās, bet ne izārstēšanās), lai izvairītos no vilšanās sajūtas pēc operācijas.
11. Vilšanās – šis sarežģījums var rasties situācijā, kad pacients sagaida no operācijas kādu konkrētu rezultātu, bet realitātē rezultāts ir citāds, un pacients izjūt vilšanās sajūtu. Šī sarežģījuma novēršanai ķirurga uzdevums ir veltīt laiku paskaidrojot pacientam, kāds tieši efekts ir sagaidāms no operācijas.
12. Sāpes – pēc ikvienas operācijas ir sagaidāmas lielākas vai mazākas sāpes, kas drīzāk uzskatāmas par normālu situāciju, nevis sarežģījumu. Sāpju intensitāte ir atkarīga gan no izdarītās operācijas apjoma, gan no katra individuālā pacienta sāpju sliekšņa. Pateicoties minimāli invazīvām operācijas metodēm – sāpju problēma visbiežāk nav nozīmīga, un ir atrisināma ar parastiem, bezrecepšu pretsāpju medikamentiem.
13. Brūču dehiscience, jeb brūces dzīšanas problēmas. Lielākoties operācijas brūces sadzīst viegli un ātri, tomēr dažiem cilvēkiem brūces var dzīt sliktāk un sadzīt ilgākā laikā kā citiem, dažkārt veidojot lielākas rētas. Palielināts risks brūču dzīšanas problēmām ir pacientiem ar cukura diabētu, pielielinātu ķermeņa svaru, pacientiem, kas regulāri nesaņem pilnvērtīgu uzturu. Dažkārt grūti dzīstošas brūces prasa papildus uzmanību no ķirurga – var rasties nepieciešama brūces atkārtotas slēgšanas ar šuvēm vai brūces malu “atsvaidzināšanas”.
14. Alerģiskas reakcijas uz medikamentiem – lai arī reti, tomēr ikviens medikaments, ko pielieto pirms operācijas, operācijas laikā vai pēc operācijas, teorētiski var izraisīt alerģisku reakciju. Šī sarežģījuma riska mazināšanai mediķi noskaidro vai pacientam agrāk ir bijušas kādas alerģijas un/vai medikamentu nepanesamība, lai izvairītos no to pielietošanas.
15. Anestēzijas riski – anestēzija ir process, kura laikā uz operācijas brīdi tiek nodrošināts medikamentozs miegs un atsāpināšana. Šī procesa laikā tiek ievadīti medikamenti un veiktas darbības dzīvības procesu nodrošināšanai, kurām ir savi atsevišķi riski. Par šiem riskiem un to mazināšanas stratēģiju Jums pirms operācijas izstāstīs anesteziologs.
16. Dziļo vēnu tromboze, plaušu artērijas trombembolija (saīsinājums – PATE). Ļoti rets, bet bīstams sarežģījums, kas ir vairāk raksturīgs vecākiem, mazkustīgākiem cilvēkiem ar lieko svaru. Papildus riska faktori dziļo vēnu trombozes attīstībai ir onkoloģiskas saslimšanas, ilgs operācijas laiks, ilgstošs mazkustīgums, guļus stāvoklis, smēķēšana, perorālā kontracepcija, jeb hormonaizvietojošā terapija (HAT), atsevišķas ģenētiskās saslimšanas. Tā kā pirms operācijas, operācijas laikā un pēc operācijas pacienti slimības dēļ var būt mazkustīgāki, dziļajās vēnās (visbiežāk kājās) lēnas asins cirkulācijas dēļ var veidoties trombi (asins recekļi), kas atraujoties no asinsvada sieniņas, kopā ar asinsriti var nonākt plaušu artērijā, to nosprostojot. Plaušu artērijas nosprostošanās (trombembolija) ir potenciāli dzīvībai bīstams stāvoklis. Šīs komplikācijas riska mazināšanai pacientiem tiek ieteikts būt pēc iespējas aktīvākiem arī gultas ietvaros (kustināt kājas, rokas, bieži mainītu gulēšanas pozu), dzert daudz šķidruma, pacientus mobilizē (ceļ augšā no gultas) pēc iespējas ātrāk – parasti pirmajā pēcoperācijas dienā. Ieteicama arī profilaktisko kompresijas zeķu lietošana (uzvelkamas līdz augšstilba vidum). Kompresijas zeķes izspiež asinis no kāju vēnām, neļauj veidoties trombiem, uzlabo asins cirkulāciju vēnās, tādējādi mazinot risku veidoties trombiem. Papildus, pacientiem ar palielinātu risku, pēc operācijām pielieto zāles (mazmolekulāros hemarīnus), kas samazina trombu veidošanās risku.
17. Izgulējumi –  ir mīksto audu bojājums, kas rodas mīkstajiem augiem tiekot saspiestiem pret kauliem no ilgstošas atrašanās vienā pozā. Izgulējumi var rasties gan operācijas laikā – pacientam ilgstoši guļot vienā pozā uz operācijas galda, gan pēc operācijas – pacientam ilgstoši, nekustīgi guļot vienā pozā gultā. Izgulējumu riskus palielina ilgstošs operācijas laiks, palielināta ķermeņa masa, ilgstošs mazkustīgums/guļus stāvoklis pēcoperācijas periodā, neiroloģisks deficīts. Lai izvairītos no šī sarežģījuma, pacients uz operācijas galda tiek pozicionēts tādā veidā, lai mīkstie audi netiktu nospiesti pret kauliem riska zonās, kā arī pēcoperācijas periodā ir svarīga pēc iespējas agrīna pacienta mobilizēšanās, vai, ja tas nav iespējams -pacienta pareiza pozicionēšana gultā, bieža pozu maiņa.
18. Urīnceļu infekcija – veicot garākas par 2 stundām operācijas, pacientiem visbiežāk pirms operācijas ievieto urīnpūšļa katetru, lai nodrošinātu urīna novadi un tā daudzuma mērīšanu. Urīna katetra ievade, lai arī tas ir sterils, pats par sevi ir riska faktors urīnceļu infekcijas attīstībai. Tomēr, ja attīstās urīnceļu infekcija, tā ir samērā viegli ārstējama komplikācija, kuras ārstēšanai var būt nepieciešama urīna skābināšanas līdzekļu un/vai antibiotiku pielietošana. Pacientam urīnceļu infekcijas profilaksei iesaka pēc operācijas dzert daudz šķidruma.
19. Insults – teorētiski ikvienu cilvēku jebkurā brīdī var piemeklēt insults, taču tā kā pacients operācijas laikā ilgāku laiku atrodas piespiedu pozā, šis risks nedaudz paaugstinās. Šis risks neapšaubāmi paaugstinās līdz ar vecumu.
20. Infarkts – līdzīgi kā iepriekšējā punktā, arī infarkts var piemeklēt ikvienu cilvēku, praktiski jebkurā laikā, taču operācijas laikā tā varbūtība nedaudz pieaug. Infarkts ir potenciāli dzīvībai bīstams stāvoklis.