Glioblastoma

Glioblastoma

Kas ir glioma?

Glioma (gliāls audzējs, tumors) ir audzējs, kurš var attīstīties galvas vai muguras smadzenēs. Šie audzēji attīstās no nervu šūnas (neironus) atbalstošām šūnām – neiroglijas, kuru sākotnēji uzskatīja par nervu sistēmas saistaudiem.

Gliomas tiek klasificētas atbilstoši šūnu tipam, no kura audzējs sāk augt, un molekulārajām pazīmēm, kuras ļauj prognozēt slimības gaitu un izvēlēties konkrētam audzējam atbilstošu labāko iespējamo ārstēšanu.

Kas ir glioblastoma?

Glioblastoma ir galvas vai muguras smadzeņu ļoti agresīvs, infiltratīvs, nenorobežots un apkārtējos audos ieaugošs, audzējs ar ātru attīstību.

Kā jau iepriekš tika minēts, glioblstoma attīstās no nervu šūnas (neironus) atbalstošām šūnām- astrocītiem.

Šis ļaundabīgais audzējs var attīstīties jebkurā vecumā. Vidējais glioblastomas pacientu vecums ir 64 gadi.

Kādi ir glioblastomu veidi?

Glioblastoma var būt audzējs ar jau sākotnēju šādu agresīvu attīstību vai arī tā var progresēt no tā saucamajiem zemas malignitātes audzējiem- astrocitomām. Tumori, kuri jau sākotnēji attīstās kā glioblastomas ir daudz agresīvāki un lielākoties tiek diagnosticēti vecāka gadagājuma pacientiem. Otrs glioblastomu veids, tā saucamās, sekundārās glioblastomas attīstās ievērojami lēnāk no zemākas malignitātes pakāpes audzējiem jeb “labdabīgākiem” gliomu veidiem dažreiz pat 8- 10 gadus ilgi.

Kurās smadzeņu daļās var attīstīties glioblastoma?

Glioblastoma var attīstīties jebkurā galvas smadzeņu daļā un muguras smadzenēs, bet visbiežāk tā tiek diagnosticēta smadzeņu puslodēs.

Kādi ir glioblastomas simptomi?

Pazīmes nav specifiskas un ir raksturīgas daudzām smadzeņu slimībām. Pacientiem simptomi sakarā ar audzēja radīto masas efektu un apkārtējo smadzeņu audu tūsku var rasties ļoti strauji. Bieži simptomi ir saistīti ar izteikti paaugstinātu spiedienu galvaskausa iekšpusē (stipras galvassāpes, slikta dūša, vemšana). Pacientiem atkarībā no lokalizācijas kādā noteiktā smadzeņu apvidū var attīstīties arī dažādi neiroloģiski simptomi, piemēram, ekstremitāšu vājums, notirpums, sejas puses noslīdējums, līdzsvara traucējumi, personības izmaiņas, atmiņas un domāšanas traucējumi. Samērā bieža smadzeņu audzēju izpausme ir epilepsija.

Kā tiek atklāti smadzeņu audzēji?

Sākotnējā diagnoze tiek uzstādīta veicot datortomogrāfijas (DT, CT) galvai izmeklējumu un/ vai magnētisko rezonansi galvas smadzenēm. Magnētiskās rezonanses izmeklējums mūsdienās ļauj samērā precīzi noteikt tumora veidu, tomēr dažreiz citām neonkoloģiskām slimībām izmaiņas smadzenēs var līdzināties smadzeņu audzēja pazīmēm. Galīgo diagnozi pierāda biopsijas vai operācijas laikā iegūta materiāla histoloģiska (audzēju gadījumā- arī molekulāra) izmeklēšana.

Kādas ir glioblastomas ārstēšanas iespējas?

Sakarā ar to, ka atsevišķi šūnu veidi labi reaģē uz terapiju, bet citas šūnas ir ļoti grūti ietekmēt ar ārstēšanu, kā arī audzēja īpatnību izplatīties apkārtējos, šķietami veselajos, smadzeņu audos, glioblastoma ir grūti ārstējama slimība. Kopumā ārstēšanas plāns var ietvert vairākus etapus.

Pirmais solis, ja iespējams, ir ķirurģiska pieeja. Sākotnējā diagnoze tiek noteikta pēc magnētiskās rezonanses izmeklējuma. Operācijas mērķis ir diagnozes pierādīšana (tiek paņemts materiāls histoloģiskai un molekulārai izmeklēšanai) un maksimāli iespējamā droša audzēja masas izdalīšana. Atsevišķos gadījumos glioblastomas ķirurģiska izdalīšana sakarā ar tās atrašanos, tā saucamajās, funkcionāli nozīmīgās zonās (apvidos, kuri atbild par svarīgām funkcijām, piemēram, valodu un kustībām) var būt neiespējama vai arī to iespējams izdarīt tikai daļēji. Gadījumos, kad glioblastomas izdalīšana ir bīstamāka par slimības dabisko norisi, ārsts var ieteikt veikt audzēja biopsiju- neliela parauga paņemšanu izmeklēšanai. Šāda parauga paņemšana, histoloģiskās diagnozes un audzēja molekulāro īpatnību (IDH1 un IDH2 mutācija, MGMT metilēšana) precizēšana var palīdzēt plānot turpmāku cita veida ārstēšanu un paredzēt tās nepieciešamību un efektivitāti.

Staru terapija un ķīmijterapija tiek izmantotas kā papildus ārstēšanas metodes pēc audzēja operācijas, vai arī terapijai audzējiem, kuru operācija nav iespējama.

Neskatoties uz to, ka pēdējo 20 gadu laikā medicīnas progress ir bijis ļoti ievērojams, glioblastomas pacientu vidējā dzīvildze ir uzlabojusies ļoti niecīgi- tikai par dažiem mēnešiem. Tāpēc attīstītajās valstīs joprojām norit aktīva šīs slimības un tās ārstēšanas iespēju pētniecība, un pacientiem pieejamas daudz eksperimentālas ārstēšanas metodes dažādu fāžu klīniskajos pētījumos.

Kāda ir slimības prognoze?

Pielietojot standarta ārstēšanu pieaugušajiem ar glioblastomu, kurai nav IDH mutācijas, pacienta vidējā dzīvildze ir 11- 15 mēneši.

Labāka prognoze paredzama pacientiem, kuriem diagnozes uzstādīšnas brīdī ir mazāk par 50 gadiem, un tiem, kuriem veikta maksimāla auzdēja rezekcija.

Kā jau iepriekš tika minēts, mūsdienās smadzeņu audzējiem noteikti jānosaka molekulārie marķieri. Tas ievērojami palīdz plānot maksimāli efektīvu ārstēšanu, kā arī pasargā pacientu no neefektīvas, nelietderīgas un tajā pašā laikā grūti panesamas terapijas pielietošanas. Pacientiem ar glioblastomu, kurai ir IDH mutācija, prognoze ir ievērojami labāka (vidējā dzīvildze 27- 31 mēnesis), salīdzinājumā ar audzēju bez IDH mutācijas (vidējā dzīvildze 11- 13 mēneši). Cits svarīgs faktors glioblastomu molekulārā izmeklēšanā ir MGMT (metilguanīn-DNS-metiltransferāze) gēna promotera metilēšnana. Pēc iespējas vienkāršāk paskaidrojot, MGMT ir svarīgs faktors gēnu stabilitātei visās šūnās. Kad tas glioblastomas šūnās ir metilēts, tas ir inaktivēts, un kļūst daudz jutīgāks noteiktām ķīmijterapijas zālēm, alkilējošiem ķīmijpreparātiem kā, piemēram, temozolamīds (TMZ, Temodal) un lomustīns (CCNU).