Glioblastoma pieder pie audzēju grupas ko sauc par Gliomām (gliāli audzēji). Glioma ir audzējs, kurš var attīstīties galvas vai muguras smadzenēs. Šie audzēji attīstās no nervu šūnas (neironus) atbalstošām šūnām – neiroglijas, kuras sākotnēji uzskatīja par nervu sistēmas saistaudiem.
Gliomas tiek klasificētas atbilstoši šūnu tipam, no kura audzējs sāk augt, un molekulārajām pazīmēm, kuras ļauj prognozēt slimības gaitu un izvēlēties konkrētam audzējam atbilstošu labāko iespējamo ārstēšanu.
Glioblastoma ir gliomu grupas audzējs, kas var attīstīties galvas vai muguras smadzenēs un ir ļoti ļaundabīgs, agresīvs, aug starp veselajām smadzeņu šūnām (infiltratīvi augošs, bez skaidras robežas ar apkārtesošiem audiem), audzējs ar ātru attīstību.
Kā jau iepriekš tika minēts, glioblstoma attīstās no nervu šūnas (neironus) atbalstošām šūnām- astrocītiem.
Šis ļaundabīgais audzējs var attīstīties jebkurā vecumā. Vidējais glioblastomas pacientu vecums ir 64 gadi.
Glioblastoma var būt audzējs ar jau sākotnēju šādu agresīvu attīstību vai arī tā var progresēt no tā saucamajiem zemas malignitātes audzējiem- astrocitomām. Tumori, kuri jau sākotnēji attīstās kā glioblastomas ir daudz agresīvāki un lielākoties tiek diagnosticēti vecāka gadagājuma pacientiem. Otrs glioblastomu veids, tā saucamās, sekundārās glioblastomas attīstās ievērojami lēnāk no zemākas malignitātes pakāpes audzējiem jeb “labdabīgākiem” gliomu veidiem dažreiz pat 8- 10 gadus ilgi.
Glioblastoma var attīstīties jebkurā galvas smadzeņu daļā un muguras smadzenēs, bet visbiežāk tā tiek diagnosticēta smadzeņu puslodēs.
Pazīmes nav specifiskas un ir raksturīgas daudzām smadzeņu slimībām. Pacientiem simptomi sakarā ar audzēja radīto masas efektu un apkārtējo smadzeņu audu tūsku var rasties ļoti strauji. Bieži simptomi ir saistīti ar izteikti paaugstinātu spiedienu galvaskausa iekšpusē (stipras galvassāpes, slikta dūša, vemšana). Pacientiem atkarībā no lokalizācijas kādā noteiktā smadzeņu apvidū var attīstīties arī dažādi neiroloģiski simptomi, piemēram, ekstremitāšu vājums, notirpums, sejas puses noslīdējums, līdzsvara traucējumi, personības izmaiņas, atmiņas un domāšanas traucējumi. Samērā bieža smadzeņu audzēju izpausme ir epilepsija.
Sākotnējā diagnoze tiek uzstādīta veicot datortomogrāfijas (DT, CT) galvai izmeklējumu un/ vai magnētisko rezonansi galvas smadzenēm. Magnētiskās rezonanses izmeklējums mūsdienās ļauj samērā precīzi noteikt tumora veidu, tomēr dažreiz citām neonkoloģiskām slimībām izmaiņas smadzenēs var līdzināties smadzeņu audzēja pazīmēm. Galīgo diagnozi pierāda biopsijas vai operācijas laikā iegūta materiāla histoloģiska (audzēju gadījumā- arī molekulāra) izmeklēšana.
Gadījumā, ja Jums vai Jūsu tuviniekam ir apstiprināta vai ir aizdomas par Glioblastomu, nepieciešama neiroķirurga konsultācija. Mēs labprāt konsultēsim un radīsim labāko iespējamo risinājumu konkrētā situācijā.
Gadījumos, kad klātienes konsultācija nav iespējama, konsultējam arī attālināti ar videozvana palīdzību. Pierakstīties uz konsultāciju var elektroniski vai sazinoties ar mums telefoniski vai caur epastu. Attālinātu konsultāciju lūdzam saskaņot sazinoties ar mums.
Sakarā ar to, ka atsevišķi šūnu veidi labi reaģē uz terapiju, bet citas šūnas ir ļoti grūti ietekmēt ar ārstēšanu, kā arī audzēja īpatnību izplatīties apkārtējos, šķietami veselajos, smadzeņu audos, glioblastoma ir grūti ārstējama slimība. Kopumā ārstēšanas plāns var ietvert vairākus etapus.
Pirmais solis, ja iespējams, ir ķirurģiska ārstēšana. Operācijas mērķis ir diagnozes pierādīšana (tiek paņemts materiāls histoloģiskai un molekulārai izmeklēšanai) un maksimāli iespējamā audzēja masas izdalīšana nenodarot kaitējumu pacientam. Atsevišķos gadījumos glioblastomas ķirurģiska izdalīšana sakarā ar tās atrašanos, tā saucamajās, funkcionāli nozīmīgās zonās (apvidos, kuri atbild par svarīgām funkcijām, piemēram, valodu un kustībām) var būt neiespējama vai arī to iespējams izdarīt tikai daļēji. Gadījumos, kad glioblastomas izdalīšana ir bīstamāka par slimības dabisko norisi, ārsts var ieteikt veikt audzēja biopsiju – neliela parauga paņemšanu izmeklēšanai. Šāda parauga paņemšana, histoloģiskās diagnozes un audzēja molekulāro īpatnību (IDH1 un IDH2 mutācija, MGMT metilēšana) precizēšana var palīdzēt plānot turpmāku cita veida ārstēšanu un paredzēt tās nepieciešamību un efektivitāti.
Staru terapija un ķīmijterapija tiek izmantotas kā papildus ārstēšanas metodes pēc audzēja operācijas, vai arī terapijai audzējiem, kuru operācija nav iespējama.
Neskatoties uz to, ka pēdējo 20 gadu laikā medicīnas progress ir bijis ļoti ievērojams, glioblastomas pacientu vidējā dzīvildze ir uzlabojusies ļoti niecīgi – tikai par dažiem mēnešiem. Tāpēc attīstītajās valstīs joprojām norit aktīva šīs slimības un tās ārstēšanas iespēju pētniecība, un pacientiem pieejamas daudz eksperimentālas ārstēšanas metodes dažādu fāžu klīniskajos pētījumos.
Gadījumā, ja apsverat operācijas veikšanu pie mums, šeit varat iepazīties ar atsauksmēm par mūsu Latvijas un ārvalstu pacientu pieredzi.
Mūsu klīniskā bāze (vieta, kur tiek veiktas operācijas un manipulācijas) ir moderni aprīkotais un ērtais stacionārs “Aiwa clinic”.
Pielietojot standarta ārstēšanu pieaugušajiem ar glioblastomu, kurai nav IDH mutācijas, pacienta vidējā dzīvildze ir 11- 15 mēneši.
Labāka prognoze paredzama pacientiem, kuriem diagnozes uzstādīšnas brīdī ir mazāk par 50 gadiem, un tiem, kuriem veikta maksimāla auzdēja rezekcija.
Kā jau iepriekš tika minēts, mūsdienās smadzeņu audzējiem noteikti jānosaka molekulārie marķieri. Tas ievērojami palīdz plānot maksimāli efektīvu ārstēšanu, kā arī pasargā pacientu no neefektīvas, nelietderīgas un tajā pašā laikā grūti panesamas ķīmijterapijas pielietošanas. Pacientiem ar glioblastomu, kurai ir IDH mutācija, prognoze ir ievērojami labāka (vidējā dzīvildze 27- 31 mēnesis), salīdzinājumā ar audzēju bez IDH mutācijas (vidējā dzīvildze 11- 13 mēneši). Cits svarīgs faktors glioblastomu molekulārā izmeklēšanā ir MGMT (metilguanīn-DNS-metiltransferāze) gēna promotera metilēšana. Pēc iespējas vienkāršāk paskaidrojot, MGMT ir svarīgs faktors gēnu stabilitātei visās šūnās. Kad tas glioblastomas šūnās ir metilēts, tas ir inaktivēts, un kļūst daudz jutīgāks uz noteiktām ķīmijterapijas zālēm, alkilējošiem ķīmijpreparātiem kā, piemēram, temozolamīds (TMZ, Temodal) un lomustīns (CCNU).
Kas ir glioma? Glioblastoma pieder pie audzēju grupas ko sauc par Gliomām (gliāli audzēji). Glioma ir audzējs, kurš var attīstīties galvas vai muguras smadzenēs. Šie audzēji attīstās no nervu šūnas (neironus) atbalstošām šūnām – neiroglijas, kuras sākotnēji uzskatīja par nervu sistēmas saistaudiem. Gliomas tiek klasificētas atbilstoši šūnu tipam, no kura audzējs sāk augt, un molekulārajām pazīmēm, kuras ļauj prognozēt slimības gaitu un izvēlēties konkrētam audzējam atbilstošu labāko iespējamo ārstēšanu. Kas ir glioblastoma? Glioblastoma ir gliomu grupas audzējs, kas var attīstīties galvas vai muguras smadzenēs un ir ļoti ļaundabīgs, agresīvs, aug starp veselajām smadzeņu šūnām (infiltratīvi augošs, bez skaidras robežas ar apkārtesošiem audiem), audzējs ar ātru attīstību. Kā jau iepriekš tika minēts, glioblstoma attīstās no nervu šūnas (neironus) atbalstošām šūnām- astrocītiem. Šis ļaundabīgais audzējs var attīstīties jebkurā vecumā. Vidējais glioblastomas pacientu vecums ir 64 gadi. Kādi ir glioblastomu veidi? Glioblastoma var būt audzējs ar jau sākotnēju šādu agresīvu attīstību vai arī tā var progresēt no tā saucamajiem zemas malignitātes audzējiem- astrocitomām. Tumori, kuri jau sākotnēji attīstās kā glioblastomas ir daudz agresīvāki un lielākoties tiek diagnosticēti vecāka gadagājuma pacientiem. Otrs glioblastomu veids, tā saucamās, sekundārās glioblastomas attīstās ievērojami lēnāk no zemākas malignitātes pakāpes audzējiem jeb “labdabīgākiem” gliomu veidiem dažreiz pat 8- 10 gadus ilgi. Kurās smadzeņu daļās var attīstīties glioblastoma? Glioblastoma var attīstīties jebkurā galvas smadzeņu daļā un muguras smadzenēs, bet visbiežāk tā tiek diagnosticēta smadzeņu puslodēs. Kādi ir glioblastomas simptomi? Pazīmes nav specifiskas un ir raksturīgas daudzām smadzeņu slimībām. Pacientiem simptomi sakarā ar audzēja radīto masas efektu un apkārtējo smadzeņu audu tūsku var rasties ļoti strauji. Bieži simptomi ir saistīti ar izteikti paaugstinātu spiedienu galvaskausa iekšpusē (stipras galvassāpes, slikta dūša, vemšana). Pacientiem atkarībā no lokalizācijas kādā noteiktā smadzeņu apvidū var attīstīties arī dažādi neiroloģiski simptomi, piemēram, ekstremitāšu vājums, notirpums, sejas puses noslīdējums, līdzsvara traucējumi, personības izmaiņas, atmiņas un domāšanas traucējumi. Samērā bieža smadzeņu audzēju izpausme ir epilepsija. Kā tiek atklāti smadzeņu audzēji? Sākotnējā diagnoze tiek uzstādīta veicot datortomogrāfijas (DT, CT) galvai izmeklējumu un/ vai magnētisko rezonansi galvas smadzenēm. Magnētiskās rezonanses izmeklējums mūsdienās ļauj samērā precīzi noteikt tumora veidu, tomēr dažreiz citām neonkoloģiskām slimībām izmaiņas smadzenēs var līdzināties smadzeņu audzēja pazīmēm. Galīgo diagnozi pierāda biopsijas vai operācijas laikā iegūta materiāla histoloģiska (audzēju gadījumā- arī molekulāra) izmeklēšana. Gadījumā, ja Jums vai Jūsu tuviniekam ir apstiprināta vai ir aizdomas par Glioblastomu, nepieciešama neiroķirurga konsultācija. Mēs labprāt konsultēsim un radīsim labāko iespējamo risinājumu konkrētā situācijā. Gadījumos, kad klātienes konsultācija nav iespējama, konsultējam arī attālināti ar videozvana palīdzību. Pierakstīties uz konsultāciju var elektroniski vai sazinoties ar mums telefoniski vai caur epastu. Attālinātu konsultāciju lūdzam saskaņot sazinoties ar mums. Kādas ir glioblastomas ārstēšanas iespējas? Sakarā ar to, ka atsevišķi šūnu veidi labi reaģē uz terapiju, bet citas šūnas ir ļoti grūti ietekmēt ar ārstēšanu, kā arī audzēja īpatnību izplatīties apkārtējos, šķietami veselajos, smadzeņu audos, glioblastoma ir grūti ārstējama slimība. Kopumā ārstēšanas plāns var ietvert vairākus etapus. Pirmais solis, ja iespējams, ir ķirurģiska ārstēšana. Operācijas mērķis ir diagnozes pierādīšana (tiek paņemts materiāls histoloģiskai un molekulārai izmeklēšanai) un maksimāli iespējamā audzēja masas izdalīšana nenodarot kaitējumu pacientam. Atsevišķos gadījumos glioblastomas ķirurģiska izdalīšana sakarā ar tās atrašanos, tā saucamajās, funkcionāli nozīmīgās zonās (apvidos, kuri atbild par svarīgām funkcijām, piemēram, valodu un kustībām) var būt neiespējama vai arī to iespējams izdarīt tikai daļēji. Gadījumos, kad glioblastomas izdalīšana ir bīstamāka par slimības dabisko norisi, ārsts var ieteikt veikt audzēja biopsiju – neliela parauga paņemšanu izmeklēšanai. Šāda parauga paņemšana, histoloģiskās diagnozes un audzēja molekulāro īpatnību (IDH1 un IDH2 mutācija, MGMT metilēšana) precizēšana var palīdzēt plānot turpmāku cita veida ārstēšanu un paredzēt tās nepieciešamību un efektivitāti. Staru terapija un ķīmijterapija tiek izmantotas kā papildus ārstēšanas metodes pēc audzēja operācijas, vai arī terapijai audzējiem, kuru operācija nav iespējama.
Galvas smadzeņu un centrālās nervu sistēmas audzēji ir audu jaunveidojumi, kuri var atrasties galvas vai muguras smadzenēs. Nosacīti visus šos audzējus var iedalīt divās lielās grupās - labdabīgos un ļaundabīgos, savukārt ļaundabīgos attiecīgi primāros jeb tādos, kad audzējs sākotnēji attīstās smadzenēs un sekundāros jeb metastātiskos, kad smadzenēs attīstās citu ļaundabīgu audzēju metastāzes. Atkarībā no audzēju lieluma un atrašanās vietas, tie var izraisīt vispārējus un vietējus simptomus. Vispārēji simptomi ir galvassāpes, slikta dūša, vemšana (bieži no rītiem), reibonis, pārmaiņas psihē (izmainās raksturs, psihiskie procesi kļūst lēnāki un pat vērojamas personības pārmaiņas), epileptiskie krampji, redzes traucējumi u.c. Savukārt vietējie (lokālie) simptomi ir atkarīgi no tā, kurus smadzeņu centrus audzējs ietekmē. Tie var būt locekļu vājums, jušanas traucējumi kādā ķermeņa pusē, runas un arīdzan redzes traucējumi.